Spīts un lepnums – cauri gadsimtiem
Apaļajā galdā domas par kuršu ķoniņu pēcteču pienākumu pret senčiem un nākamajām paaudzēm izteica Peniķu un Tontegodu dzimtu pārstāvji.
9. septembrī viesu pilns pagalms bija Ķoniņciema "Vidusmauļās", ko saimnieki Rita un Kristaps Tontegodes 2014. gadā nodeva Kuldīgas novada pašvaldībai, bet tā – biedrībai "Dižavots".Gan ķoniņu dzimtu pēctečus, gan interesentus nebaidīja ne rīta puses lietavas, ne izmirkusī zeme.
Dančus spēlēja Kuldīgas Nārbuļi, Suitu dūdenieki un Basu suiti. Mājā bija apskatāma Kuldīgas muzeja un Dižavota izstāde par ķoniņu tradīcijām. Vēsturnieks Agris Dzenis pievērsās vēsturiskajai ķoniņciemu pašpietiekamībai, bet rakstniece un žurnāliste Dace Judina-Nīmane pie apaļā galda aicināja Tontegodu un Peniķu dzimtu atvases, lai runātu par ķoniņu garu un tā saglabāšanu. Pie diskusijas galda sēdās muzeju jomas darbiniece Gunta Megne-Sirmā no Tontegodu dzimtas, kas pārstāvēja Pliķu ciemu, arī Vineta un Liene Peniķes no Ķoniņciema Atālmauļām, Igeta Māzere, Tontegodu dzimtas atvase un demogrāfs Ilmārs Mežs ar kundzi Jantu. Ilmāra vecvectēvs esot pārdevis savu īpašumu Ķoniņciemā pirms gadiem simts un karietē devies uz Rīgu. Viņš izteica apbrīnu un lepnumu par to, ka ķoniņi savu dzimtu rakstus var izsekot daudz senākā pagātnē nekā citi latvieši, pat eiropieši: „Tā ir ķoniņu privilēģija, jo viņiem bija dzimtu grāmatas jau tajā laikā, kad citiem zemniekiem pat uzvārda vēl nebija. Lai gan dzīvoju Rīgā, būtu negodīgi pret paaudzēm, ja es būtu tas posms, kurš pārrauj dzimtu ķēdi.”
Jautāti, kāds ir ķoniņu mantojums, apaļā galda dalībnieki uzskaitīja brīvības garu, spēju izdzīvot, godīgumu, Brīvības grāmatu, tautastērpu, kuru tagad mēdzot saukt arī par Kuldīgas tērpu, Elku birzi u.c. Runājot par to, kas būtu darāms nākotnē, Janta bilda: „Kuldīgas apkārtnē ķoniņi ir reāli, bet citur Latvijā cilvēki atbildētu, ka kaut ko dzirdējuši, kaut ko mācījušies skolā, bet vispār – tās ir tikai teiksmas. Tādēļ vajadzētu šeit izveidot ķoniņu kultūras centru, bet informācijai jābūt arī digitālā veidā, lai pieejama katram.”
Pēc diskusijas visi devās uz Atālmauļām, kur par Peniķu dzimtu stāstīja to saimnieki Vineta un Juris. Diena beidzās stāstu darbnīcās, kopīgā zupas ēšanā un plānu kalšanā par ķoniņu godības atjaunošanu un uzturēšanu.
Sestdien un svētdien EIROPAS KULTŪRAS MANTOJUMA DIENĀS godā tika celtas vēsturiskas vietas un cilvēki tajās. Alsundznieki piedāvāja ekskursijas pa suitu kultūras šūpuli – Alsungas centru. Kuldīdznieki izzināja Livonijas ordeņa pils liecības, bet Turlavas pagasta Ķoniņciemā uzmanības centrā bija dzimtas – to ceļš no pagātnes cauri tagadnei uz nākotni.
■ ĶONIŅI IR LATVIEŠU SENČI, kuri nekad nav pakļāvušies svešām varām un reliģijām un gadu simtiem ilgi ir spējuši saglabāt savu neatkarību.
■ Turlavas pagastā kuršu ķoniņu teritoriālo robežu veido četru bijušo ķoniņu brīvciemu teritorijas ap 700 ha lielā platībā.
■ Kuršu ķoniņu kultūras mantojuma savdabību nosaka ilgstošā personu un īpašuma saimnieciskā neatkarība, sociālā un administratīvā pašnoteikšanās. Ķoniņu saimnieciskā nošķirtība no zemniekiem un muižniekiem veicināja daudzu arhaisku kultūras iezīmju – apģērba, valodas, ticējumu, saimniekošanas formas – un identitātes saglabāšanos.
Inguna Spuleniece
Foto: Dzintars Leja
Dančus spēlēja Kuldīgas Nārbuļi, Suitu dūdenieki un Basu suiti. Mājā bija apskatāma Kuldīgas muzeja un Dižavota izstāde par ķoniņu tradīcijām. Vēsturnieks Agris Dzenis pievērsās vēsturiskajai ķoniņciemu pašpietiekamībai, bet rakstniece un žurnāliste Dace Judina-Nīmane pie apaļā galda aicināja Tontegodu un Peniķu dzimtu atvases, lai runātu par ķoniņu garu un tā saglabāšanu. Pie diskusijas galda sēdās muzeju jomas darbiniece Gunta Megne-Sirmā no Tontegodu dzimtas, kas pārstāvēja Pliķu ciemu, arī Vineta un Liene Peniķes no Ķoniņciema Atālmauļām, Igeta Māzere, Tontegodu dzimtas atvase un demogrāfs Ilmārs Mežs ar kundzi Jantu. Ilmāra vecvectēvs esot pārdevis savu īpašumu Ķoniņciemā pirms gadiem simts un karietē devies uz Rīgu. Viņš izteica apbrīnu un lepnumu par to, ka ķoniņi savu dzimtu rakstus var izsekot daudz senākā pagātnē nekā citi latvieši, pat eiropieši: „Tā ir ķoniņu privilēģija, jo viņiem bija dzimtu grāmatas jau tajā laikā, kad citiem zemniekiem pat uzvārda vēl nebija. Lai gan dzīvoju Rīgā, būtu negodīgi pret paaudzēm, ja es būtu tas posms, kurš pārrauj dzimtu ķēdi.”
Pēc diskusijas visi devās uz Atālmauļām, kur par Peniķu dzimtu stāstīja to saimnieki Vineta un Juris. Diena beidzās stāstu darbnīcās, kopīgā zupas ēšanā un plānu kalšanā par ķoniņu godības atjaunošanu un uzturēšanu.
Sestdien un svētdien EIROPAS KULTŪRAS MANTOJUMA DIENĀS godā tika celtas vēsturiskas vietas un cilvēki tajās. Alsundznieki piedāvāja ekskursijas pa suitu kultūras šūpuli – Alsungas centru. Kuldīdznieki izzināja Livonijas ordeņa pils liecības, bet Turlavas pagasta Ķoniņciemā uzmanības centrā bija dzimtas – to ceļš no pagātnes cauri tagadnei uz nākotni.
■ ĶONIŅI IR LATVIEŠU SENČI, kuri nekad nav pakļāvušies svešām varām un reliģijām un gadu simtiem ilgi ir spējuši saglabāt savu neatkarību.
■ Turlavas pagastā kuršu ķoniņu teritoriālo robežu veido četru bijušo ķoniņu brīvciemu teritorijas ap 700 ha lielā platībā.
■ Kuršu ķoniņu kultūras mantojuma savdabību nosaka ilgstošā personu un īpašuma saimnieciskā neatkarība, sociālā un administratīvā pašnoteikšanās. Ķoniņu saimnieciskā nošķirtība no zemniekiem un muižniekiem veicināja daudzu arhaisku kultūras iezīmju – apģērba, valodas, ticējumu, saimniekošanas formas – un identitātes saglabāšanos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru