Kuršu Ķoniņu Mantojums

Kuršu ķoniņi.

Kuršu ķoniņi dzīvo septiņu Kurzemes brīvciemos:
 Ķoniņciema, Kalējciema, Pliķu ciema, Ziemeļciema Turlavas pagastā, Dragūnciema Rumbas pagastā, Viesalgciema Snēpeles pagastā un Sausgaļciema Padures pagastā. To iemītnieku senči bija saņēmuši no Livonijas ordeņa lēņu grāmatas.

Kuršu ķoniņa attēls Turlavas pagasta ģerbonī


Lēņu grāmatas ķoniņi saņēma kā tieši vasaļi, kuriem par dienestu Ordeņa karaspēkā bija piešķirts virkne privilēģiju un zeme.Kuršu dižciltīgie pēcteči, kas bija kļuvuši par Livonijas ordeņa vasaļiem.

Ķoniņu izcelsme

Par kuršu ķoniņu izcelsmi, iespējams, nav saglabājušās dokumentālas liecības. Tomēr kuršu ķoniņu dzimtu pēctečus droši var uzskatīt par ļoti senu vietējo valdnieku dzimtu mantiniekiem. Livonijas Atskaņu hronikas tekstā ir pieminēta kuršu dižciltīgo vasaļu piedalīšanās 13. gadsimta Livonijas ordeņa karagājienos pret žemaišiem,lietuviešiem un zemgaļiem. Vēl 16. gadsimta sākumā pieminēta kuršu karavīru piedalīšanās ordeņa karaspēka karagājienos pret Maskavas lielkņaziem. Brēmenes notārs Johans Renners, kas 1556. – 1561. gadā Livonijas kara laikā dzīvoja Kurzemē, kuršu ķoniņus uzskatīja par pagānisko kuršu karaļu kuršu valdnieku pēctečiem, kuriem ordenis pēc kuršu sacelšanās apspiešanas atstāja mantojumā tēvu zemi. Turpretī K. A. Kitners 1791. gadā rakstīja, ka kuršu ķoniņi esot bijuši savu brāļu nodevēji un palīdzējuši vācu ordenim, par ko Kuldīgas komturs viņiem piešķīra īpašumā tēvutēvu zemi.

 Kuršu Ķoniņu statuss Livonijā.

Lielākoties ordenis izlēņoja nelielus zemesgabalus — ap 1 arklu jeb aptuveni 200 ha lielus, un līdz pat 1550. gadam nekad nepiešķīra vasalim tiesas varu pār zemniekiem, kas dzīvoja uz lēņa zemes. Lēņavīra galvenais pienākums bija karadienests, un kuršu ķoniņus tādēļ var uzskatīt par latviešu profesionālajiem karavīriem viduslaikos. Vasaļi (vietējie dižciltīgie) un zemnieku zemessardze veidoja vairāk nekā divas trešdaļas no ordeņa karaspēka. 14. gs. vidū Kuldīgas komturejā no 30 vasaļiem vismaz 11, spriežot pēc kursiskajiem vārdiem, bijuši vietējas izcelsmes. Jādomā, ka kuršu vasaļu skaits šajā laikā bijis krietni lielāks, jo daudziem kristībās tika doti arī vāciski vai latīniski vārdi. Sabiedriskā prestiža ziņā vasaļi veidoja vidusslāni starp ordeņbrāļiem un brīvajiem zemniekiem, jo bija seno valdnieku pēcteči.

Lēņa saņēmējs — vasalis un viņa likumīgie mantinieki lēni varēja lietot tik ilgi, kamēr vien pildīja vasaļa pienākumus. Visbiežāk tas bija dienests ar savu zirgu un ieročiem ordeņa vieglajā kavalērijā, taču nereti bija jāpilda arī nemilitāra rakstura darbi — jābūt par tulku, ziņnesi, rakstvedi, muižu pārvaldnieku, jāveic amatnieku — kalēju, zirgupuišu, namdaru, pavāru darbi.

Senāko lēni 1320. gadā no ordeņa mestra Gerharda fon Jorkes ieguvis kuršu dižciltīgais Tontegode Pliķos. Visaugstāko ordeņa virspavēlniecības atzinību ieguva Andrejs Peniķis, kurš lēņa grāmatā nodēvēts par „kuršu ķoniņu” jeb kuršu karali (viduslejasvācu: Cursken konyngh), kuram 1504. gada 23. augustā mestrs Volters no Pletenbergas pēc uzvaras Smoļinas kaujā „par uzticīgo dienestu, ko viņš ir veicis mums un mūsu ordenim nesenajās cīņās Krievzemē”, izlēņoja arklu zemes (200 ha) un pļavu blakus vecajiem lēņiem, kā arī piešķīra tiesības būvēt ūdensdzirnavas uz Rīvas upītē ietekoša strauta.

Livonijas laikā kuršu ķoniņu vienīgie tiešie priekšnieki bija Kuldīgas komturi un tie neietilpa nevienas muižas administratīvajā vai tiesu varā. Atšķirībā no muižniekiem, viņiem nebija pakļautu dzimtcilvēku, taču tāpat kā vācu muižniecībai, viņiem bija biškopības, medību un zvejas tiesības, kā dižciltīgo pēctečiem tas pienācās. Saimniekam mirstot, dēls mantoja mājas ar tām piederošo zemi bez muižkunga piekrišanas. Bez tam ķoniņiem arī priekšrocības Lipaiķu baznīcā, kur tiem bija logos ievietoti ģerboņi (kā, piemēram, Ķoniņciemam — jātnieks zirgā, ar spalvu pie cepures, zobenu pie sāniem, pāri pistoļu pie segliem un plīvojošu karogu pie labās kājas, ar parakstu: „Kuršu Ķoniņu ģerbonis, 1664.”), arī zvans bija ķoniņu dāvināts. Uz zvana bija attēlotas medības, kur dāvinātāji savā parastajā apģērbā, sēžot zirgos, turot pavadās suņus un rokās šķēpus, dzenas pakaļ zaķiem un vilkiem.

Dēli kā mantinieki sievas ņēma tikai no ķoniņu vidus, ķoniņš „nedrīkstēja apprecēt arāju vai dzimtzemnieku meitu”, savukārt meitas precējās arī ar parastiem zemniekiem, ja tie bija pietiekami turīgi. Privilēģija bija arī tā, ka ķoniņiem, savā starpā precoties, nebija jāņem laulības zīme, bet tikai pie mācītāja jāpiesakās un jātiek uzsauktiem un salaulātiem. Visas šīs pazīmes liecina par kuršu ķoniņu dižciltīgo izcelsmi un tiesībām, ko tie baudīja Livonijas laikā
Privilēģiju zaudēšana.

20. gadsimta sākuma attēls ar kuršu ķoniņiem pie savas dzimtas ģerboņa staba

1570. gada 20. jūnijā hercogs Gothards Ketlers parakstīja Kurzemes un Zemgales „dižciltīgo privilēģiju”. Ar šī dokumenta 6. pantu tika pasludināta ordeņa Kurzemes lēņu alodifikācija — tapšana par privātīpašumu, kuru varēja brīvi mantot, ieķīlāt, pirkt un pārdot. Alodifikācijajuridiski bija attiecināma arī uz latviešu vasaļu lēņiem, taču praksē tas netika īstenots.

Saskaņā ar 1617. gadā pieņemto Kurzemes Statūtiem noteicošā likumdošanas un izpildu vara Kurzemes hercogistē pārgāja vācu muižnieku rokās. Par hercoga padomdevējiem un augstākajiem administratoriem — virspilskungiem un pilskungiem, kā arī likumdošanas sapulces — landtāga locekļiem varēja kļūt tikai muižnieki. Kuršu ķoniņi pamazām zaudē savas privilēģijas, taču saglabā brīvzemnieku statusu, atšķirībā no dzimtzemniekiem.

Viens ķoniņu ciems sūtīja klaušās vienu strādnieku nedēļā, paši nosakot, kuram kārta doties. Bija jāpilda arī šķūtis: ar vezumiem jābrauc uz pilsētu, vedot turp vai atpakaļ kravas, jāved baļķi, jāpiedalās arī mācītājmuižas būvē (kaut arī viņu klaušu pienākumos tas nebija ierakstīts). Sākot aptuveni ar 1706. gadu ķoniņi sāka maksāt arī zemes nodokli (aptuveni 80 dālderu gadā).

Zaudētās tiesības un privilēģijas ķoniņi daļēji atguva, Kurzemei kļūstot par daļu no Krievijas impērijas. 1854. gadā tiek atzīts, ka viņi nav dzimtzemnieki un muižai nav tiesību uzlikt tiem klaušas. Tomēr tiesību ziņā ķoniņus nepielīdzināja Kurzemes bruņniecībai.

Agrārreforma sākotnēji kuršu ķoniņus neskāra, taču 1929. gadā ar Saeimas lēmumu arī viņu zemes tika sadalītas (līdz tam ķoniņu zeme bija sadalīta šņorēs, bet reforma to sadalīja viensētās).

Ķoniņu dzimtas:

Tontegodu dzimta
Peniķu dzimta
Sirkantu dzimta
Šmēdiņu dzimta
Bartoltu dzimta
Dragūnu dzimta
Kalēju dzimta
Berghocu dzimta
Grinbergu dzimta

Vikipēdija